somebody loved

Rain turns the sand into mud
Wind turns the trees into bone
Stars turning high up above
You turn me into somebody loved

Nights when the heat had gone out
We danced together alone
Cold turned our breath into clouds
We never said what we were dreaming of
But you turned me into somebody loved

Someday when we're old and worn
Like two softened shoes
I will wonder on how I was born
The night I first ran away from you

Now my feet turn the corner back home
Sun turns the evening to rose
Stars turning high up above
You turn me into somebody loved

http://www.youtube.com/watch?v=ZQCWPcYD5nQ&NR=1

Ingai taisnība

Sapratu, ka nevis īstā nodarbošanās ir vajadzīga, lai būtu miers un prieks. vajadzīgs ir tikt galā ar šo dusmu problēmu - dusmas uz politiķiem, ierēdņiem, Makdonalds darbiniekiem, Rīgas Satiksmes tantiņām, u.c. Dusmas ir jāliek pie malas - nepalīdz ne man, ne citiem. Un par ko gan tai tantei jācieš tas, ka es gribu padusmoties.
Un nekāda dziļūdens niršana nepalīdzēs. Jātiek galā ar problēmu tās saknē un tad būs labi visur. citādi būs tāpat kā ar attiecībām - kad paliek grūti, tad savācu mantiņas un mūku.

vēstule rudenim

"Vājuma posms beidzas." saka Kristaps Baņķis. Skorpions skorpiona fāzē. :)
Man šķiet, ka rudens šogad norit zem saukļa "baudiet mani nesteidzoties!"... pat tagad, kad košums sagūlis dubļainajās pilsētas ielās.. tas joprojām saka "es esmu skaists"
.
tāda, lūk, pašpārliecinātība un pašpietiekamība.

sabats

Līdz ar pārvākšanos un jauniem kaimiņiem prātā nāk Parīzes laiks. Telefonsakari ar mājām, attālinātas, bet daudz tuvākas attiecības. Lietus ārā un aukstums. un rutīna.
Nepaiet ne viena pilna diena, kopš te dzīvoju, kā esam jau appludinājuši kaimiņus. Skarbā statistika - pēdējo reizi viņus appludinājām pagājušo nedēļ. Saimniece atgādina Madam Italian, - tikai mani Parīzes kaimiņi to pa īstam saprastu. Taču te viss ir savādāk. tāda russkaja žeņščina.
kurš gan bij tas, kas savā dzejā kliedza vārdus - laiks - apstājies! rimsties. Es joprojām esmu ierastajā spirālē - mācīties dzīvot vienai pašai, nepierodot pie vientulības. iemācīties balansēt uz baļķa, noturēt līdzsvaru un pabalstīt otru. darīt labu, bez piespiešanās sajūtas. iznākt no istabas smaidīgai un arī smaidīgai nokavēt. ierasties laikā es apņemos. no sirds centīšos.
skatos uz citiem un muļķoju sevi par attiecībām. ja tā, tad labāk jau lai nav nemaz. man jau tā nebūs. beznosacījuma laipnība vismaz pret to otru cilvēku, nevis pastāvīga kasīšanās. bet neviens jau nezina, kā ir tur iekšā. nevar zināt. zina tikai tie divi. katri divi zina. Un varbūt vēl Rukšāne.

un man liekas, ka ir pienācis laiks atzīt un saprast, ka tā dzīve, kas ir tagad, arī ir īstā dzīve. Un ja man tas neliekas kaut kas baudāms, tad te un tagad man ir iespēja kaut ko pamainīt, kā katru mirkli dzīvē. tās patiesības, no atkārtošanas, kļuvušas jau diezgan jēlas..

un es mēģinu tikt galā ar domu, ka vientuļniekiem pulcējoties, tie var sajust to nevientulības sajūtu - būt pieņemti un būt kopā ar citiem. atliek tikai to standartu palaist zemāk. tev nav jābūt ne vientuļam, lai man vientuļajam ar tevi būtu labi. varbūt tieši otrādāk. un cik maģiski Dievs tomēr cilvēku radījis, ja vientulības sajūta pa īstam nepazūd nekad. jo Viņa klātbūtnes pietrūkst.
skaisti.

p.s. un vēl man šķiet, ka ir atradies skaidrojums manai vientulībai/tēta vientulībai un mūsu nesaderībai. es pa dienu esmu viena, pārsvarā. strādāju viena. satiekos ar citiem tikai tad, ja sarunāts. darbs nepiespiež. reizēm gan, bet reti. tāpēc man mājās ļoti gribas mijiedarboties ar cilvēkiem, sajust, ka neesmu viena pati. daudziem ir tieši otrādi. un mājas ir iespēja būt vienam. varbūt arī tētim, un varbūt nav ko tur viņu vainot.