Šodien es Dievam lūdzu: "Es gribu pie Tevis atpakaļ, es gribu pie Tevis atpakaļ" - un likās, ka tas kaut kā maigi dziedina manu sirdi. Jau kādu laiku jūtu tādu nocietinājušos, notrulinājušos sajūtu.. ne tikai pret Dievu, pret visu - arī cilvēkiem un sevi. Tādu neiedziļināšanos vai to, ka iedziļināšanās nenāk tik dabiski. Paviršums. Izlasīju
"The Shack"/"Būda" un šis stāsts mani pa īstam uzrunāja.
Aizdomājos, kas ir tā būda, uz kuru Dievs aicinātu mani, kas ir tas, par ko Sofija runātu ar mani, kas ir tas, ko Jēzus man palīdzētu apglabāt. Un man ir.. gan māmiņa pirms 11 gadiem, gan tik neveiklās attiecības ar tēti, gan izmisums ar brāli, gan nepiedošana pašai sev par cita ceļa izvēli.
Un tā domājot, tas ir tik veldzējoši, iedomāties, ka tepat uz dīvāna man blakus sēž Saraju (un ir patīkami personalizēt Svēto garu),
ka Tētis tikko uzcepis maizi un Jēzus salej vīnu. Un mēs kopā smejamies un svinam kopā būšanu. Tad ir sajūta, ka es neesmu viena, ka manas veiksmes ir no viņiem un manas neveiksmes viņi palīdzēs vērst par labu.
Un visvairāk par visu mani atdzīvina atziņa, ka esam radīti attiecībām. (pat ja nebūtu radīti, pat ja es neticētu tam visam, tik un tā attiecības ieņem savu vietu manā sirdī) Un varbūt laiks pie tām atgriezties.
