Es paslēpšos kurpju kastes stūrī, mani iepakos nezināmā nodalījumā un atvērs pēc nezināma laika. Gaisma apžilbinās, es atvēršu acis un būšu brīvs. Neko neprasot, neko negribot. Bez bailēm no notikšanas, bez bailēm no nenotikšanas.

Pavasara skumjas

Lūgties Dievam, lai tas viss beidzas. Kas ir šis "tas viss"? Dzīve, garastāvokļu svārstības, bezjēdzības sajūtas, vientulība?
Uz kuru pusi Tu gribi doties, Alise? Gribu tur, kur ir kāds, kas pažēlo un samīļo, fiziski. Kur ir mīlestība, attiecības un sekss. Kur ir bērni, vīrs un līdzsvars šī vārda labākajā nozīmē.
Piepildījums darbā? Vai mēs par daudz sagaidām no savas nodarbošanās?
Pilnīgi iespējams. Vai ir iespējams dzīvot tā, ka tiešām negrib to, ko negribas? Bez izlikšanās, ka.. var jau saņemties. Dzīvot bez saņemšanās.
Liels, liels smagums bija uzgūlies man virsū.

2010.gada februāris. tik gudri.

Es domāju par to, kur ir tas āķis - man šķiet, ka kosmosā kaut kas saslēdzas, lai tādas sarunas varētu notikt. Man liekas, ir tik daudz sarunu par ikdienišķo, par parasto.. un reizēm tas kanāls uz būtisko ir ciet, vispār neredzams. Un re, mēs satiekamies un mums tas kanāls ir vaļā. Un tik viegli savā ziņā. Jābauda.

Lode

Aizvakar naktī man sapnī iešāva galvā. Lode iesprūda un palika. Steidzāmies (man palīdzēja) uz slimnīcu, likās, ka tas ir steidzami jālabo. Taču dakteris pie manas galvas ķērās tikai pēc vairākām stundām. Lodi izņēma, man likās, ka noasiņošu. Sašuva tā, ka varēju just. Brīdī, kad šuva, domāju, nu gan man ir trauma tagad, tad nedaudz pamodos un nodomāju - cik jocīgi, ka esmu un tomēr neesmu ievainota. Sapņoju tālāk, varbūt, nedaudz noskumusi, ka neesmu ievainota, ka šīs divas realitātes tomēr nesatiekas.

Šodien es raidu kosmosā saucienu. Raidu cerības un fokusētu lūgumu. Es zinu, ko gribu. Varbūt nedaudz spriedzes, adrenalīna, lai būtu interesanti.

domu maksimums

Ja varētu ierakstīt to domu miljonus, kas ik dienas ižšaujas man cauri. Atziņas, analīzes, skaidrības un neskaidrības. Gribas mācīties, nē, gribas neko nedarīt, nē, gribas būt, ai, esmu laimīga, bet varbūt tomēr ne. :) Jāraksta grāmata, bet kurš lasīs, bet nē, es taču varētu izdomāt tā lai interesanti. Braukt vai nebraukt, tērēties - netērēties?
brr..
Darbības ne domas. Darbības ne domas, darbības ne domas!

viss notiek pa īstam un ātri

Dienās kā šī liekas, ka ir vērts krist dziļi, dziļi lejā, lai tas šāviens augšā būtu pēc iespējas straujš un drīzi un ļoti, ļoti augstu.
Ir ok, ka garlaicīgi, ir ok, ka nezinu, ir ok, ka ir augšā un lejā. :) tas viss ir dzīve.

Ikgadējais novembris

Ar katru tumsas minūti izsīkst enerģijas rezerves. Ieslēgt lampu un neskatīties pa logu. Līdz sniegam.

briedums

Pienāk tā diena, kurā saproti - ietekmē visu, ko vari, priecājies par visu kopā, nekreņķējies par to, ko nevari.
Uzdrīkstēties uzjautāt - kā kļūt par mācekli. Galvu augšā, zods nedaudz piepacelts.
Būt mierā ar saviem gadiem. Sajutos šodien jauna.
Novērtēt atspulgu.
Laime.
Un ticēt, ka īstā laikā viss notiks. Jau drīz, jau rīt.

Durvis atvērtas, panika saglabājas

Toreiz 8.klasē viņš teica, ka puišiem patīk smaidīgas meitenes. Man viņš patika, tas lika nomainīt ierastās asaras uz biežākiem smaidiem. Toreiz ikviena saruna pārnesa uzreiz bezdibeņa otrā pusē. Tikpat viegli bija nokļūt atpakaļ.
Šodien aptvēru, ka toreiz es nomainīju tikai asaras pret smaidu. Ārišķību. Visu to, kas vēlāk radīja brīvprātīgo dzīvesprieku un nemainīgo samiernieciskumu. Iekšējās asaras palikušas.
Situācijas, kas dzīvē nāk atkal un atkal - tā it kā mēs visu laiku satiktu tikai pa 2 cilvēki vien. Vīrišķo un sievišķo. Nespēja ļauties sievišķā padomiem, kā nespēju ļauties māmiņas teiktajam. Atziņa par vīriešiem, kuri atkal un atkal nākamajā dienā neaptver, par ko gan es tā pārdzīvoju.
Beigās es arī vairs neaptveru.
Un kur esmu es? Kur es sākos un kur beidzos?
Kā būt tai pilnīgajai salai, mājai, kas negaida, kad iekļausies citā salā, bet gan ar atvērtām durvīm un klusu smaidu mierīgi gaida, aicina. Bez panikas.
Kā?

beidzot lietus

jo tikai vējš pūš uz ziemeļiem

veidot abažūrus - vismaz 1 nedēļā. eksperimentēt ar tiem, trakot.
veidot lampas.
fotografēt cilvēkus un notikumus. interesēties, lasīt par fotogrāfiju. notīrīt matricu.
iemācīties fotografēt manuāli.
sagatavot notikumu 25 x 12.11.
lasīt dzeju.
rakstīt ikdienā.
vairāk mīlēt.
smaidīt.

dzimumi

Mani nepamet sajūta, ka Tu esi mana vīriešu versija. Smagi - iedomājoties visas tās ēnas puses, kas man būtu vīriešu versijā. Skaisti - izjūtot to foršo, kas ir maigs, jūtīgs un atbalstošs.

bildinājums sapnī mani pilnīgi izsita no sliedēm

Pirms saule riet,
Pirms saule riet,
Tu savu cepuri
No acīm vari jau atstumt.
Bet pirms saule riet,
Bet pirms saule riet,
Tu savu cepuri
No acīm vari jau atstumt
Nost.

Pirms sāks līt,
Pirms sāks līt,
Ar pirmo lapu dzelteno
Vējš nemieru aizpūtīs.
Bet pirms sāks līt,
Bet pirms sāks līt,
Ar pirmo lapu dzelteno
Vējš nemieru aizpūtīs
Prom.

Pirms sāks snigt,
Pirms sāks snigt,
Starp miljonu miljoniem
Es beidzot tevi satikšu.
Bet pirms sāks snigt
Bet pirms sāks snigt
Starp miljonu miljoniem
Es beidzot tevi satikšu.

Pirms saule lec,
Pirms saule lec,
Nāc, ņem manu roku
Un aizved mani uz turieni...
Bet pirms saule lec,
Bet pirms saule lec,
Nāc ņem manu roku
Un aizved mani uz turieni.

/BPP/

kas zin, kad sāks snigt?

un ja nu saderam?

ticējumi un ticēšana

divas pumpas uz deguna gaida īsto un vienīgo

situācijas, kur prasītos vīrieša roka 1

piektdiena, 25.03. Mēģināju pieskrūvēt lampu pie palodzes, tā neturas. Beigās izkrita no savienojuma vispār. Atstutēju pret krēslu.

sestdiena 26.03. Sarkanvīns. Nekādi nevarēju atmūķēt skrūvējamu (!) pudeli. Padevos. Atsāku. Atmūķēju, bet biju gandrīz gatava iet kādu meklēt.

tu nosirmo. šobrīd.

šķiet, ka tieši šobrīd ceļš apledo. šķiet, ka tieši šobrīd Tu nosirmo.
šķiet, ka zieds vāzē vairs neelpo. šķiet, ka Tu pat miegā vairs nesapņo.
varbūt tikai vējš pūš................. no ziemeļiem (kārlis kazāks)

aiiijaijaijaijā

padomāt es nevaru tik ļoti Tevi mīlu. :) /jrt/

Bet kopumā - ir tomēr tik nogurdinoši būt vienam. Varbūt pat ne tik daudz būt vienam kā vairāk - nogurstu no ilgošanās nebūt vienai. Tā uznāk un pāriet, un vienmēr uznāk atkal.

kad es skumstu, es esmu patiess

kad objektīvi ideāla realitāte saskrienas ar subjektīvām, milzīgām skumjām.
ko grūti izskaidrot, jo, to mēģinot, pati sev objektīvās realitātes fonā šķietu vēl nožēlojamāka.
un skumji nav par to, ka es skumstu. skumji ir par to, ka nesaprotu - nē, negribu saprast, kādēļ manā dzīvē ir tā. pat ja objektīvi varētu būt daudz daudz sliktāk, es pat negribu zināt, bet tikai skumstu par to, ka ir tieši tā.
un viss.

un vēl man ir bail no tiem mirkļiem, kad šādi vairs nebūs. vai es spēšu kādreiz tik patiesi skatīties uz dzīvi? vai spēšu sajust, ko jūt citi tādos mirkļos kā šis.

kur ir tas tilts uz uzlecošo sauli rītdien?

Butāna?

Tu biji pie manis sapnī.
Mēs satikāmies un gatavojāmies kopā doties tālā tālā ceļā. Es tādos tālos ceļos jau sapņos esmu bijusi. Bet šoreiz mēs brauktu ar autobusu un lielu riņķi apkārt kaut kam, uz ko tuvāk varētu nokļūt pa lielu šoseju cauri Krievijai. Jā, kartes bija savādākas, lielceļi citi.
Nezinu, kāpēc Tu atkal pie manis nāc.