Šodien bija rets un agrs rīts. Līdz ar gaismiņu. Daži novērojumi:
1)Es joprojām pamostoties esmu nikna. atceros, ka tā bija vidusskolā un pirmajos kursos universitātē, bet kādu laiku to vairs nebiju ievērojusi. Varbūt tāpēc, ka bieži mostos tukšā mājā un tad jau nav uz ko dusmoties. Šorīt piemēram saniknoja tas, ka ieraudzīju koridorī bļodu ar manām slapjajām drēbēm, ko iepriekšējā vakarā biju meklējusi :) un neatradu un kāds izrādās bija tās izņēmis un ielicis bļodā nevis izkāris. līdz ar to - plānotais apģērbs tu tū.
2)Braukšana uz universitāti mani šodien sajūsmināja tikpat daudz kā 1.kursa 1.dienā. Tā sajūta, izlasot šilti - LU SZF. Kas nu būs, kā tas būs. Tāds patīkams satraukums. Un ir diezgan skaidrs, ka man daudz labāk patīk mācības šobrīd, kad to gribās nekā tad, kad vairs sen negribējās.
Katrā ziņā - ir apņēmības sajūta. Kā saka mans darba vadītājs - galu galā, tas ir rakstura jautājums. Un tad jau redzēsim - ir vai nav.
3)Esmu apsēsta ar domu par īpašu mācīšanās pieeju ikvienam + pieredzes izglītību. Braucu šodien pirmo reizi figūras. Pārāk daudz informācijas priekš 6 stabiņiem. :)
4)Esmu tukšā.
5)Esmu izdarījusi izvēli par savu darbu un nevaru tur sevī iekšā neko izkustināt tā, lai izvēlētos ko citu. Man patīk, man tas ir svarīgi un man to gribās darīt. Ciešanas rodas, kad kaut kas mēģina nostāties kaut kur pa vidu.
Nedomāju, ka tas tā būs mūžīgi. Darbaholisms nav manā dzīves plānā.
nu ja, joprojām esmu emocionāla.
superīgi.
