Lode

Aizvakar naktī man sapnī iešāva galvā. Lode iesprūda un palika. Steidzāmies (man palīdzēja) uz slimnīcu, likās, ka tas ir steidzami jālabo. Taču dakteris pie manas galvas ķērās tikai pēc vairākām stundām. Lodi izņēma, man likās, ka noasiņošu. Sašuva tā, ka varēju just. Brīdī, kad šuva, domāju, nu gan man ir trauma tagad, tad nedaudz pamodos un nodomāju - cik jocīgi, ka esmu un tomēr neesmu ievainota. Sapņoju tālāk, varbūt, nedaudz noskumusi, ka neesmu ievainota, ka šīs divas realitātes tomēr nesatiekas.

Šodien es raidu kosmosā saucienu. Raidu cerības un fokusētu lūgumu. Es zinu, ko gribu. Varbūt nedaudz spriedzes, adrenalīna, lai būtu interesanti.

domu maksimums

Ja varētu ierakstīt to domu miljonus, kas ik dienas ižšaujas man cauri. Atziņas, analīzes, skaidrības un neskaidrības. Gribas mācīties, nē, gribas neko nedarīt, nē, gribas būt, ai, esmu laimīga, bet varbūt tomēr ne. :) Jāraksta grāmata, bet kurš lasīs, bet nē, es taču varētu izdomāt tā lai interesanti. Braukt vai nebraukt, tērēties - netērēties?
brr..
Darbības ne domas. Darbības ne domas, darbības ne domas!

viss notiek pa īstam un ātri

Dienās kā šī liekas, ka ir vērts krist dziļi, dziļi lejā, lai tas šāviens augšā būtu pēc iespējas straujš un drīzi un ļoti, ļoti augstu.
Ir ok, ka garlaicīgi, ir ok, ka nezinu, ir ok, ka ir augšā un lejā. :) tas viss ir dzīve.

Ikgadējais novembris

Ar katru tumsas minūti izsīkst enerģijas rezerves. Ieslēgt lampu un neskatīties pa logu. Līdz sniegam.

briedums

Pienāk tā diena, kurā saproti - ietekmē visu, ko vari, priecājies par visu kopā, nekreņķējies par to, ko nevari.
Uzdrīkstēties uzjautāt - kā kļūt par mācekli. Galvu augšā, zods nedaudz piepacelts.
Būt mierā ar saviem gadiem. Sajutos šodien jauna.
Novērtēt atspulgu.
Laime.
Un ticēt, ka īstā laikā viss notiks. Jau drīz, jau rīt.

Durvis atvērtas, panika saglabājas

Toreiz 8.klasē viņš teica, ka puišiem patīk smaidīgas meitenes. Man viņš patika, tas lika nomainīt ierastās asaras uz biežākiem smaidiem. Toreiz ikviena saruna pārnesa uzreiz bezdibeņa otrā pusē. Tikpat viegli bija nokļūt atpakaļ.
Šodien aptvēru, ka toreiz es nomainīju tikai asaras pret smaidu. Ārišķību. Visu to, kas vēlāk radīja brīvprātīgo dzīvesprieku un nemainīgo samiernieciskumu. Iekšējās asaras palikušas.
Situācijas, kas dzīvē nāk atkal un atkal - tā it kā mēs visu laiku satiktu tikai pa 2 cilvēki vien. Vīrišķo un sievišķo. Nespēja ļauties sievišķā padomiem, kā nespēju ļauties māmiņas teiktajam. Atziņa par vīriešiem, kuri atkal un atkal nākamajā dienā neaptver, par ko gan es tā pārdzīvoju.
Beigās es arī vairs neaptveru.
Un kur esmu es? Kur es sākos un kur beidzos?
Kā būt tai pilnīgajai salai, mājai, kas negaida, kad iekļausies citā salā, bet gan ar atvērtām durvīm un klusu smaidu mierīgi gaida, aicina. Bez panikas.
Kā?

beidzot lietus