kad objektīvi ideāla realitāte saskrienas ar subjektīvām, milzīgām skumjām.
ko grūti izskaidrot, jo, to mēģinot, pati sev objektīvās realitātes fonā šķietu vēl nožēlojamāka.
un skumji nav par to, ka es skumstu. skumji ir par to, ka nesaprotu - nē, negribu saprast, kādēļ manā dzīvē ir tā. pat ja objektīvi varētu būt daudz daudz sliktāk, es pat negribu zināt, bet tikai skumstu par to, ka ir tieši tā.
un viss.
un vēl man ir bail no tiem mirkļiem, kad šādi vairs nebūs. vai es spēšu kādreiz tik patiesi skatīties uz dzīvi? vai spēšu sajust, ko jūt citi tādos mirkļos kā šis.
kur ir tas tilts uz uzlecošo sauli rītdien?