bildinājums sapnī mani pilnīgi izsita no sliedēm

Pirms saule riet,
Pirms saule riet,
Tu savu cepuri
No acīm vari jau atstumt.
Bet pirms saule riet,
Bet pirms saule riet,
Tu savu cepuri
No acīm vari jau atstumt
Nost.

Pirms sāks līt,
Pirms sāks līt,
Ar pirmo lapu dzelteno
Vējš nemieru aizpūtīs.
Bet pirms sāks līt,
Bet pirms sāks līt,
Ar pirmo lapu dzelteno
Vējš nemieru aizpūtīs
Prom.

Pirms sāks snigt,
Pirms sāks snigt,
Starp miljonu miljoniem
Es beidzot tevi satikšu.
Bet pirms sāks snigt
Bet pirms sāks snigt
Starp miljonu miljoniem
Es beidzot tevi satikšu.

Pirms saule lec,
Pirms saule lec,
Nāc, ņem manu roku
Un aizved mani uz turieni...
Bet pirms saule lec,
Bet pirms saule lec,
Nāc ņem manu roku
Un aizved mani uz turieni.

/BPP/

kas zin, kad sāks snigt?

un ja nu saderam?

ticējumi un ticēšana

divas pumpas uz deguna gaida īsto un vienīgo

situācijas, kur prasītos vīrieša roka 1

piektdiena, 25.03. Mēģināju pieskrūvēt lampu pie palodzes, tā neturas. Beigās izkrita no savienojuma vispār. Atstutēju pret krēslu.

sestdiena 26.03. Sarkanvīns. Nekādi nevarēju atmūķēt skrūvējamu (!) pudeli. Padevos. Atsāku. Atmūķēju, bet biju gandrīz gatava iet kādu meklēt.

tu nosirmo. šobrīd.

šķiet, ka tieši šobrīd ceļš apledo. šķiet, ka tieši šobrīd Tu nosirmo.
šķiet, ka zieds vāzē vairs neelpo. šķiet, ka Tu pat miegā vairs nesapņo.
varbūt tikai vējš pūš................. no ziemeļiem (kārlis kazāks)

aiiijaijaijaijā

padomāt es nevaru tik ļoti Tevi mīlu. :) /jrt/

Bet kopumā - ir tomēr tik nogurdinoši būt vienam. Varbūt pat ne tik daudz būt vienam kā vairāk - nogurstu no ilgošanās nebūt vienai. Tā uznāk un pāriet, un vienmēr uznāk atkal.

kad es skumstu, es esmu patiess

kad objektīvi ideāla realitāte saskrienas ar subjektīvām, milzīgām skumjām.
ko grūti izskaidrot, jo, to mēģinot, pati sev objektīvās realitātes fonā šķietu vēl nožēlojamāka.
un skumji nav par to, ka es skumstu. skumji ir par to, ka nesaprotu - nē, negribu saprast, kādēļ manā dzīvē ir tā. pat ja objektīvi varētu būt daudz daudz sliktāk, es pat negribu zināt, bet tikai skumstu par to, ka ir tieši tā.
un viss.

un vēl man ir bail no tiem mirkļiem, kad šādi vairs nebūs. vai es spēšu kādreiz tik patiesi skatīties uz dzīvi? vai spēšu sajust, ko jūt citi tādos mirkļos kā šis.

kur ir tas tilts uz uzlecošo sauli rītdien?