Toreiz 8.klasē viņš teica, ka puišiem patīk smaidīgas meitenes. Man viņš patika, tas lika nomainīt ierastās asaras uz biežākiem smaidiem. Toreiz ikviena saruna pārnesa uzreiz bezdibeņa otrā pusē. Tikpat viegli bija nokļūt atpakaļ.
Šodien aptvēru, ka toreiz es nomainīju tikai asaras pret smaidu. Ārišķību. Visu to, kas vēlāk radīja brīvprātīgo dzīvesprieku un nemainīgo samiernieciskumu. Iekšējās asaras palikušas.
Situācijas, kas dzīvē nāk atkal un atkal - tā it kā mēs visu laiku satiktu tikai pa 2 cilvēki vien. Vīrišķo un sievišķo. Nespēja ļauties sievišķā padomiem, kā nespēju ļauties māmiņas teiktajam. Atziņa par vīriešiem, kuri atkal un atkal nākamajā dienā neaptver, par ko gan es tā pārdzīvoju.
Beigās es arī vairs neaptveru.
Un kur esmu es? Kur es sākos un kur beidzos?
Kā būt tai pilnīgajai salai, mājai, kas negaida, kad iekļausies citā salā, bet gan ar atvērtām durvīm un klusu smaidu mierīgi gaida, aicina. Bez panikas.
Kā?