manifests kubai

ilgstoša draudzība. reizēm biežāka, reizēm retāka, bet ir neizmērojami silta sajūta par tām atmiņām un kopā būšanu. par to, ka nevaru izskaidrot, kāpēc tieši mēs, bet nevaru bez tā iedomāties savu dzīvi.
laime.

Brīvība

Meklējot foto grāmatiņai, ieklīdu Parīzes bildēs. Viena brīnišķīga prasme, ko tas laiks man ir devis, ir justies skaistai.

Un brīvai.

novembris

patīkama atgriešanās pie kutinošās sajūtas pieres/galvas apgabalā. brīdinājuma zīmes kā lieliska aizraušanās. migla. Zelta zivtiņas tramvajs ar abažūriem kā pastāvīga uzturēšanās vieta.
Būt drosmīgam, mīlēt. Un nebaidīties.

un kluss prieks, par satiksmes traucējumiem Parīzes vilcienos. katru rudeni ap šo laiku. tā pienākas. :)

ziemas saule

Ēnas uz pretējās mājas sienas tik garas kā vēlās vasaras pēcpusdienās Spānijas dienvidos. Tieši tajā krāsā.
Un ēnu es nemaz nepamanītu, ja augšējos 2 stāvos roboti nespīdētu saule.
Ziema.

radības pilnība - recenzija

Klausoties no drauga aizlienētos ierakstus, es nodomāju, nu gan grupa, kas sacerējusi mobilo telefonu melodijas. un kā gan viņi var būt no Islandes. Par laimi, visas mob.tel. melodijas nospēlēja DunDun (nu labi, patiesībā džeki patīkami pārsteidza, it sevišķi bundzinieks ar brillēm, un puisis, kam bij pēkšņi ienākuši prātā vārdi jaunajai dziesmai un, lai tos neaizmirstu, viņš tos ierunāja mikrefonā, kas skatītājiem nebija dzirdams. izskatījās ērmoti.)
Mum, mum, mum.
Paraugs radošumam un tam, kā prieks dzimst rotaļājoties ar savām prasmēm, interesi un sajūtām. Viņi uz skatuves smējās un dejoja. Mainījās instrumentiem, taustiņnieks aizmirsa, ka jāieslēdz tas sintezators, blakus vijolnieks nosmējās.
Akustiskās ģitāras turētājs koncerta laikā pakāpeniski tradicionālo pozīciju nomainīja uz pozu, kurā ģitāra atgādina kokli, beigās viņš sēdēja uz grīdas un strinkšķināja.
Mans sapņu bundzinieks - nesita pa ausīm, bet radīja debešķīgu ritmu, savelkot kopā visu pārējo skaņu skaistumu.
Viss bija savās vietās - ikvienu no 8 cilvēkiem. cilvēku izkārtojums nevarēja būt nejaušs. un gaismas, tās šoreiz nevis izgaismoja "stārus", bet papildināja skaņas idilli, griežoties te lillā, te dzeltenās krāsās, radot 'marmelade fire' noskaņas.
Pāri visam bija balsis. Te nu ir grupa, par ko varu teikt, ka viņi arī brīnišķīgi dzied. Kad puisis vokālists saņēma savu ģitāru rokās aiz muguras un veltīja visus spēkus skaistai, precīzai dziedāšanai; kad meitenes tuvojās un attālinājās no mikrofoniem, lai radītu īstās skaņas, man saļodzījās kājas.
Un nudien, es Jums saku, viņi bija brīnišķīgi.
Un savā ziņā daļu šī šarma radīja sajūta, ka viņi tur vienkārši ir laimīgi, pat neapzinoties, cik brīnišķīgi viņi ir.

somebody loved

Rain turns the sand into mud
Wind turns the trees into bone
Stars turning high up above
You turn me into somebody loved

Nights when the heat had gone out
We danced together alone
Cold turned our breath into clouds
We never said what we were dreaming of
But you turned me into somebody loved

Someday when we're old and worn
Like two softened shoes
I will wonder on how I was born
The night I first ran away from you

Now my feet turn the corner back home
Sun turns the evening to rose
Stars turning high up above
You turn me into somebody loved

http://www.youtube.com/watch?v=ZQCWPcYD5nQ&NR=1

Ingai taisnība

Sapratu, ka nevis īstā nodarbošanās ir vajadzīga, lai būtu miers un prieks. vajadzīgs ir tikt galā ar šo dusmu problēmu - dusmas uz politiķiem, ierēdņiem, Makdonalds darbiniekiem, Rīgas Satiksmes tantiņām, u.c. Dusmas ir jāliek pie malas - nepalīdz ne man, ne citiem. Un par ko gan tai tantei jācieš tas, ka es gribu padusmoties.
Un nekāda dziļūdens niršana nepalīdzēs. Jātiek galā ar problēmu tās saknē un tad būs labi visur. citādi būs tāpat kā ar attiecībām - kad paliek grūti, tad savācu mantiņas un mūku.