iedvesma

Sniega vētra aiz loga. Es izvēlos palikt mājās, es rakstu par to, kas es esmu un ko es jūtu. Ja varētu, šis būtu brīnišķīgs vakars divvientulībai, siltām tējām, siltām rokām, segām. Varbūt ugunij un beznosacījumu mīļumam. Es izvēlētos palikt mājās. Azotē.
Laiku pa laikam manu prātu apciemo kaut kas līdzīgs "flash back" - bet par nākotni. Es redzu nosaukumus un jūtu atmosfēru. Tāda sajūta, ka kāds cenšas pateikt - jā, jā, tas viss ir reāli un būs. Tu vēl nezini, pa kuru ceļu iesi, bet - tev ir īstā virziena sajūta, un tad jau kaut vai caur džungļiem, bet tu atradīsi to, ko tagad redzi vīzijās. Šī apziņa un tās vīzijas ir krietni stiprākas par tām, kur man bērnībā likās, ka es būšu šīs valsts prezidente. I hope it comes true this time.
Sajūtu sakārtošana un briedums. Izrādās, ka, mācoties braukt ar auto, es ne tikai mācos šo konkrēto nodarbi, bet patiesībā - es trenēju savu pacietību, mācos nolikt malā spītu un agresiju, kas manī rodas, kad nesanāk. Novērtēju to, ka varu mācīties, ka sanāk. Un priecājos par to kņudinošo sajūtu pakrūtē - tā vien liekas, ka es varētu līdzīgi kā instruktors, meklēt kādu slidenu slidenu lauku un braukt pat iepazīties ar sānslīdi.
Joni Mitchel fonā un Ziemassvētku gaidīšana manā sirdī ir sākusies. Katru gad no jauna, katru gadu savādāk.